brūce
brūce -es, dsk. ģen. -ču, s.
1.Ievainota audu vieta (cilvēkam vai dzīvniekiem).
PiemēriAsiņojoša brūce.
Stabili vārdu savienojumiAkla brūce. Karā (arī kara) cirstās brūces.
1.1.Ievainota audu vieta (augiem).
PiemēriBrūce stumbrā.
Avoti: 2. sējums