brakšķēt
brakšķēt parasti 3. pers., brakšķ, pag. brakšķēja
brakšēt parasti 3. pers., brakš, pag. brakšēja; intrans.; retāk
Radīt īslaicīgu, asu troksni (piemēram, par lūstošiem zariem, koka priekšmetiem, plaisājošu ledu). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriViss mežs brakšķēja; koki lūza un kraukstēja.
- Viss mežs brakšķēja; koki lūza un kraukstēja.
- Krēsli brakšķēja vien, vieta tika ieņemta pēc vietas, un istaba.. bija pilna.
- Upe līgodamās nesa retus ledus gabalus pāri līčiem, trieca tos kokos, ledi lūza.. un brakšķēja.
- Šņāc garām sniegs, ar jūras smiltīm jaukts, Pa sausiem zariem drāž; tie lūst un brakš..
Avoti: 2. sējums