Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
burzīt
burzīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
Spaidīt (papīru, audumu, parasti ar pirkstiem).
PiemēriAntons bija piecēlies un, cepuri rokās burzīdams, stāvēja pie durvīm.
Avoti: 2. sējums