burzīt
burzīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
Spaidīt (papīru, audumu, parasti ar pirkstiem).
PiemēriAntons bija piecēlies un, cepuri rokās burzīdams, stāvēja pie durvīm.
- Antons bija piecēlies un, cepuri rokās burzīdams, stāvēja pie durvīm.
- «Tēvs stipri slims,» čukstēja māte un burzīja pirkstos baltu papīra strēmelīti.
- ..Velga.. nervozi burzīja galdauta bārkstis un nezināja, ko lai runā.
Avoti: 2. sējums