caurtece
caurtece -es, dsk. ģen. -ču, s.
1.parasti vsk. Šķidruma plūšana (kam) cauri. Spēja laist cauri (šķidruma daudzumu noteiktā laika vienībā).
PiemēriŪdensvada caurtece.
Stabili vārdu savienojumiŪdens caurtece.
2.Upe, kanāls, grāvis, kas savieno ūdenskrātuves.
PiemēriAgrāk tos [ezerus] savienoja caurtece..
2.1.Ūdens straume, kas tek cauri ūdenskrātuvei.
Piemēri..ezera spoguli nebojāja ne tā vissīkākā grumbiņa, pat Juglas caurtece nemaz nebij manāma.
Avoti: 2. sējums