cieņa1
cieņa -as, s.; tikai vsk.
1.Attieksme, kurai ir raksturīga (kāda cilvēka) spēju, zināšanu, nopelnu, vērtības u. tml. atzīšana. Šādas attieksmes izpausme.
PiemēriCieņa pret vecākiem.
- Cieņa pret vecākiem.
- Izturēties ar cieņu.
- ..[brālis] bij precējies jau labi gados, kad jau iedzīvojies mantā un cieņā.
- Viņa cieņa fabrikas vadītāju acīs nostiprinājās.
- ..viesi no citām republikām.. ar lielu cieņu un apbrīnu izteicās par [tēlnieka] lieliskajiem monumentiem.
- Sevišķi lielā cieņā dārgakmeņi bija senajā Romā, kur aristokrātiem piederēja milzīgas bagātības.
Stabili vārdu savienojumiBūt (lielā) cieņā. Turēt cieņā (arī godā).
- Būt (lielā) cieņā sar. — 1. Tikt cienītam.2. Būt ļoti vajadzīgam, daudz pieprasītam.
- Turēt cieņā (arī godā) sar. — Cienīt. Izturēties ar godbijību, ar respektu.
2.Morālā vērtība, morālā stāja, arī gods.
PiemēriSargāt savu cilvēcisko cieņu.
- Sargāt savu cilvēcisko cieņu.
- Nezaudēt cieņu.
- Upīšu Mārtiņš tikai plecus paraustīja. Šāviņu kungs viņa acīs bija pazaudējis lielu daļu savas cieņas.
- Ko šis vīrs darītu, nokļuvis tur, kur cilvēka cieņu, tiesības un godu bradāja kājām!
3.Savas vērtības, tiesību apziņa. Šīs apziņas izpausme.
PiemēriViņš.. runāja nesteidzīgi, ar cieņu.
- Viņš.. runāja nesteidzīgi, ar cieņu.
- Kokle klausījās runās,.. lepnu seju, pilns cieņas, it kā viss, kas te notiek, nebūtu vērā ņemams, svarīgi tikai tas, ko viņš teiks un lems.
Avoti: 2. sējums