ducināt
ducināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju
1.parasti 3. pers.; intrans. Vairākkārt radīt pastipru, dobju, samērā ilgstošu troksni (par pērkonu). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriNo jūras puses tālumā ducināja pērkons, bet ap pusnakti viss atkal apklusa.
1.1.Dārdēt (par lielgabalu šāvieniem tālumā).
PiemēriTikai, kad atkal kaut kur attālumā sāka ducināt lielgabali, viņam izdevās aizmigt, it kā tie būtu viņu ieaijājuši.
2.parasti 3. pers.; intrans. Vairākkārt radīt pastipru, dobju, samērā ilgstošu troksni (par mašīnām, transportlīdzekļiem). Dūkt (2).
Piemēri..ne dzīvības un ne skaņas, tikai traktors ducināja tālumā, un tad arī tas apklusa.
3.trans. Panākt, būt par cēloni, ka (kas) pastipri, dobji, samērā ilgstoši skan.
PiemēriArcis [zirgs] aizrikšo, viegli zemi ducinādams.
3.1.intrans.
PiemēriJa durvis neatsprāgst ar pirmo grūdienu, tad vajag neatlaidīgi klauvēt un ducināt ar abām dūrēm tikmēr, kamēr tās atveras.
4.trans. Panākt, ka (kas) dūc (5).
PiemēriDucināt bungas.
4.1.intrans.
PiemēriĒrģeles ducina.
Avoti: 2. sējums