dudināt
dudināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju.
1.intrans. Klusu (parasti laipni, mīlīgi) runāt. Klusu skanēt (par runātāja balsi).
PiemēriMīļi dudināt.
- Mīļi dudināt.
- Neparasti laipni abi [laulātie] dudina kā divi veci baloži.
- ..vecmāmuļa, paklusi dudinādama, iebrien savās gladiolu dobēs.
- Uzgaidāmajā istabā uz mirkli pārtrūkst sarunas, tad gaidītāji sāk atkal klusu dudināt.
- Istabā atkal ieraudājās bērns, un kalējīša [kalēja sieva] iegāja tur. Aiz sienas ilgi dudināja viņas balss.
1.1.trans.
PiemēriVakarā viņa [Rūta] ik solī tekāja līdzi mātei un kaut ko klusi tai dudināja.
- Vakarā viņa [Rūta] ik solī tekāja līdzi mātei un kaut ko klusi tai dudināja.
- Ienāca Spāģiene ar mannas šķīvi un, klusi kaut ko pie sevis dudinādama, sāka ar mazu sudraba karoti barot dvīņus.
- Lūpas dudināja: «Cukurs, ogas, milti... Ak tu mūžs!»
1.2.trans. Klusu dziedāt, dūkt (kādu melodiju). Dungot.
Piemēri..matrozis stāv uz klāja, skatās viļņos un savā nodabā dudina jocīgu dziesmiņu.
- ..matrozis stāv uz klāja, skatās viļņos un savā nodabā dudina jocīgu dziesmiņu.
- Mūsu aukstajā, šaurajā istabelē visi sasēdāmies ap galdu un, galvas kopā sabāzuši, paklusām dudinājām jauno dziesmu...
- Zenta tai vakarā ēda no kviešu klijām vārītu putru, un abas ar meitu dudināja «Aijā, žūžū, lāča bērni».
- pārn. Runā Maskava! Atkal... Rimst druvā uz mirkli traktors Dudināt auglības dziesmu..
2.parasti 3. pers.; intrans. Ducināt1.
PiemēriDebess malā dudina agrīnais pavasara negaiss.
- Debess malā dudina agrīnais pavasara negaiss.
- Jau tālumā pērkons dudina, Pie darba stāties mudina.
Avoti: 2. sējums