dumiķis
dumiķis -ķa, v.
dumiķe -es, dsk. ģen. -ķu, s.; sar.
Aprobežots, muļķīgs, arī naivs cilvēks.
Piemēri«..jūs nevaru par tādu dumiķi turēt, ka jūs nevarētu saprast, ko esat izdarījis.»
- «..jūs nevaru par tādu dumiķi turēt, ka jūs nevarētu saprast, ko esat izdarījis.»
- ..[māte] domāja, ka Austra ir mīļa un laba, tikai vienā punktā dumiķe. Viņa, palūk, vienmēr aicināja māti un tēvu pie sevis.
Avoti: 2. sējums