Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
dumiķis
dumiķis -ķa, v.
dumiķe -es, dsk. ģen. -ķu, s.; sar.
Aprobežots, muļķīgs, arī naivs cilvēks.
Piemēri«..jūs nevaru par tādu dumiķi turēt, ka jūs nevarētu saprast, ko esat izdarījis.»
Avoti: 2. sējums