dusmīgs
dusmīgs -ais; s. -a, -ā
dusmīgi apst.
1.Tāds (cilvēks), kam ir dusmas.
PiemēriBūt dusmīgam uz kaimiņu.
1.1.Tāds (cilvēks), kam bieži un ātri rodas dusmas. Tāds (cilvēks), kas pastāvīgi ir īgns, neapmierināts.
PiemēriTaču nevajag domāt, ka krustmāte Līna ir dusmīga vai barga.
1.2.Nikns (par dzīvniekiem).
PiemēriViens [albatross] iepinies tīklos. Palaists uz [kuģa] klāja, tāpat kā dažas kaijas, nespēj pacelties gaisā. Putns varen dusmīgs, ar savu aso knābi var pārcirst pat zābaka lielu.
2.Tāds, kurā izpaužas dusmas (piemēram, par cilvēka skatienu, acīm, žestiem, vārdiem).
PiemēriSkatīties dusmīgām acīm.
2.1.Tāds, kurā izpaužas dusmas, niknums (par dzīvnieku izturēšanos).
PiemēriDusmīgi suņa rējieni.
Stabili vārdu savienojumi(Ir) dusmīga sirds.
Avoti: 2. sējums