dūšīgs
dūšīgs -ais; s. -a, -ā
dūšīgi apst.; sar.
1.Enerģisks, darbīgs, sparīgs, izturīgs, neatlaidīgs.
Piemēri«..Mirdza Ozola!.. Pazīstu, pazīstu, kā tad nepazīstu! Tāda - zilām acīm, gaišiem matiem un dūšīga. Rotu varētu komandēt!»
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriDūšīgi soļot.
1.3.pārn. Stiprs (parasti par lietu, vēju, salu).
Piemēri..rīta pusē bija dūšīgi lijis, ceļa grants slapja un sablīvēta, un nekādas pēdas tajā neizdevās saskatīt.
2.Fiziski labi attīstīts, veselīgs, spēcīgs.
PiemēriDūšīgs vīrs.
2.1.Tāds, kas daudz ēd. Tāds, kas daudz dzer.
PiemēriDūšīgs ēdējs.
2.2.parasti apst. Daudz, pamatīgi (ēst, dzert u. tml.).
PiemēriVīkulis ar savu dēlu sēdēja kā divi stabi, ēda dūšīgi, bet runā nebij iekustināmi..
2.3.Paresns, korpulents.
PiemēriViņa [māte] smējās, sacīdama, ka Roberts kolhozā kļūstot no gada gadā dūšīgāks un no viņa izskata vien varot spriest par stāvokli saimniecībā.
2.4.Resns, liels, izturīgs (priekšmets).
PiemēriResns, dūšīgs paegļa spieķis bija tam rokā.
Avoti: 2. sējums