dvašot
dvašot -oju, -o, -o, pag. -oju
1.intrans. Elpot.
PiemēriViņš [ievainotais] dvašoja īsiem, viegliem elsieniem, katrs elpas vilciens skaudrām sāpēm atbalsoja krūtīs un vēderā..
1.1.Pūst, izelpot dvašu.
PiemēriMelnā māte uzpūš viņam [tēvam] dvašu. Tēvs: Kas man vaigā vēsi dvašo?
1.2.pārn. Garot parasti par zemi, tīrumu).
PiemēriPriekšā dvašoja melns, uzrakts lauks..
1.3.pārn. Pūst (par vēju). Dvest (2).
PiemēriVēsi dvašo rīta vēji..
1.4.pārn. Plūst, izplatīties (piemēram, par siltumu, smaržu, gaisa strāvu). Dvest (3), dvesmot1.
Piemēri..pār viņiem [kliņģeriem] vēl dvašoja krāsns tveice.
1.5.pārn. Smaržot. Dvest (4), dvesmot2.
PiemēriŠinī vietā [pie jaunceltnes] pat gaiss dvašo pēc steigas un sviedru sūrmes.
1.6.pārn. Būt sajūtamam pēc kādas pazīmes, izpausties (parasti par gadalaiku). Dvesmot (3).
PiemēriPa laukiem jau ziedonis dvašo..
2.trans. Pūst, izelpot (dvašu, elpu).
PiemēriDvašot sejā karstu elpu.
2.1.pārn. Radīt, izplatīt (piemēram, smaržu, siltumu). Dvest (8).
PiemēriViņu apņēma mājīgs siltums. Tanī jauta tūkstoš smaržu, kuras dvašoja siens.
Avoti: 2. sējums