dusmīgs
dusmīgs -ais; s. -a, -ā
dusmīgi apst.
1.Tāds (cilvēks), kam ir dusmas.
PiemēriBūt dusmīgam uz kaimiņu.
- Būt dusmīgam uz kaimiņu.
- Būt dusmīgam uz sevi.
- Kļūt dusmīgam par neveiksmi.
- Kad Raits kategoriski atteicās iet līdzi, vecā piepeši kļuva dusmīga, pārmeta Raitam nepateicību..
- Dusmīga uz jauno radu viņa vairs nebija nemaz.
- Janelis izlikās Rūdim tāds savāds, kā dusmīgs par kaut ko.
- Tad, garšļaukus izstiepusies, sagriezām viens otram muguras un nerunājām vairs ne vārda. Mēs bijām dusmīgi bez gala.
- pārn. Apakšā ūdens [upē] ir melns un dusmīgs, tas sit miglai pretī mazas, niecīgas lāses.
- pārn. Rudens, rudens, dusmīgs un nemiera pilns, it kā uz pasauli noskaities, trenkāja pa debesu zilgmi pelēkus mākoņus..
1.1.Tāds (cilvēks), kam bieži un ātri rodas dusmas. Tāds (cilvēks), kas pastāvīgi ir īgns, neapmierināts.
PiemēriTaču nevajag domāt, ka krustmāte Līna ir dusmīga vai barga.
- Taču nevajag domāt, ka krustmāte Līna ir dusmīga vai barga.
- «Vai tu nezini, ka kaķi baidās no dusmīgiem cilvēkiem?» [Joko meitene.]
- Bet, lai nu ļaudis Andra māti teica dusmīgu, tomēr ar Andra tēvu nedzirdēju viņu nekad baramies.
1.2.Nikns (par dzīvniekiem).
PiemēriViens [albatross] iepinies tīklos. Palaists uz [kuģa] klāja, tāpat kā dažas kaijas, nespēj pacelties gaisā. Putns varen dusmīgs, ar savu aso knābi var pārcirst pat zābaka lielu.
- Viens [albatross] iepinies tīklos. Palaists uz [kuģa] klāja, tāpat kā dažas kaijas, nespēj pacelties gaisā. Putns varen dusmīgs, ar savu aso knābi var pārcirst pat zābaka lielu.
- Tītars bija ļoti dusmīgs, spalvas sabozis.. viņš nāca man virsū.
- Plēsoņa [lapsa] kļuva arvienu dusmīgāka.., niknumā smilkstēja.
2.Tāds, kurā izpaužas dusmas (piemēram, par cilvēka skatienu, acīm, žestiem, vārdiem).
PiemēriSkatīties dusmīgām acīm.
- Skatīties dusmīgām acīm.
- Dusmīgi saraukt pieri.
- Dzirdēt dusmīgus vārdus.
- Dusmīgi jautāt.
- Neskaties manī tik dusmīgiem skatieniem..
- No viņējās pļavas malas atskanēja dusmīgi kliedzieni. Sarkaļu mamma lamājās..
- «..tevi nesaprotu,» Žaks dusmīgi teica.
- Dumpis dusmīgi, it kā ar kādu strīdēdamies, uzsita ar plaukstu pa galdu.
2.1.Tāds, kurā izpaužas dusmas, niknums (par dzīvnieku izturēšanos).
PiemēriDusmīgi suņa rējieni.
- Dusmīgi suņa rējieni.
- Kaķis dusmīgi šņāc.
- ..manāmi dābolainais dūkainis [zirgs] dusmīgi iecirta galvu, kad viņu pieturēja soļos.
- Kāda vabole straujā lidojumā pēkšņi atsitās viņai sejā un dusmīgi aizdūca tālāk.
Stabili vārdu savienojumi(Ir) dusmīga sirds.
- (Ir) dusmīga sirds — Saka par cilvēku, kas bieži un ātri, arī ilgi dusmojas.
Avoti: 2. sējums