dīvains
dīvains -ais; s. -a, -ā
dīvaini apst.
1.Tāds, kas izraisa izbrīnu, neizpratni (par parādību, priekšmetu u. tml.). Savāds, neparasts.
PiemēriDīvains piedzīvojums.
- Dīvains piedzīvojums.
- Dīvains klusums.
- Dīvains nemiers.
- Dīvaini paradumi.
- Dīvaini izturēties.
- ..Andris.. ieraudzīja dīvainu skatu - ērgli ar apledojušiem spārniem, gluži kā iekaltu ledus bruņās līdz pat spalvu galiem.
- Viņam bija dīvaina seja... Piere, deguns un katrs vaibsts pauda nesamērību, bet viss kopā veidoja ansambli, kam nevarēja noliegt savu pievilcību.
- Viņš stāv.. pie šīm [tēva mājas] krāsmatām, pretrunīgu domu pārņemts. Atgriešanās prieks un mēmas, vīrišķīgas sāpes saplūst kopā dīvainās jūtās, kurām viņš nezina vārda.
- ..vārnulēns neņēma barību pretī, par knābšanu vien domāja. Ārijai dīvainā kārtā visvairāk patika tieši tas, ka putnēns, neraugoties uz izsalkumu un bailēm, mēģina spēkoties ar cilvēku.
Stabili vārdu savienojumiDīvainā kārtā.
- Dīvainā kārtā — Neparasti, neizprotami.
1.1.Par cilvēku.
Piemēri«Bet tu šodien esi tik dīvains, izklaidīgs, viss tev krīt laukā no rokām ...»
- «Bet tu šodien esi tik dīvains, izklaidīgs, viss tev krīt laukā no rokām ...»
- Ko īsti domāja šī mazliet dīvainā meitene? Vienmēr Lejam viņa bija likusies drosmes, enerģijas un dzīvotprieka pārpilna, bet nu pārsteidza ar savādu, vienaldzīgu gurdenumu.
1.2.apst. Neizprotami. Savādi, neparasti.
Piemēri«Dīvaini,» Maruta uzlika plaukstu Pāvilam uz pleca. «Man vajadzēja būt izmisušai, vismaz uztrauktai, bet es esmu gluži mierīga un varbūt pat apmierināta.»
- «Dīvaini,» Maruta uzlika plaukstu Pāvilam uz pleca. «Man vajadzēja būt izmisušai, vismaz uztrauktai, bet es esmu gluži mierīga un varbūt pat apmierināta.»
- Kāpēc tad vēl diez kas jāklausās? Bet dīvaini - Jankas klātbūtne, kas viņam tik ļoti nepatīk, it kā liedz izkustēties no vietas.
- Dīvaini, ka viņš nebija, pie sliedēm sēdēdams, dzirdējis vilciena tuvošanos?
Avoti: 2. sējums