gaiņāties
gaiņāties -ājos, -ājies, -ājas, pag. -ājos; refl.
1.Vēcinot (ar rokām vai ar kādu priekšmetu), censties atbrīvoties (no kā uzmācīga, traucējoša).
PiemēriGaiņāties no vilkiem.
- Gaiņāties no vilkiem.
- Gaiņāties ar spieķi no suņiem.
- ..[zostēviņš] ar noliektu galvu un atplestu knābi šņākdams nāca man virsū. Es papriekš ar stibiņu gaiņājos, tad metos bēgt..
- Gaiņādamās ar balto ādas somiņu, viņa atmuguriski kāpās uz vārtu pusi, taču pinkainis [suns] nu vēl tik īsti iedegās, vajāšanas priekā.
- Zīlniece pielēca kājās un, garās rokas kā čūskas staipīdama, gaiņājās no Kaņepa, kas bija pienācis klāt. «Atkāpies, atkāpies..»
1.1.Censties atbrīvoties (no kā uzmācīga, traucējoša, piemēram, vēcinot ar asti, kustinot galvu) – par dzīvniekiem.
PiemēriZirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām.
- Zirgs mīdījās, gaiņādamies ar mušām.
- ..pašlaik gāja pazems vīriņš ar baltu bārdu, vezdams pie pavadas zirgu, kurš, galvu mētādams, gaiņājās no dunduriem.
1.2.savienojumā ar «pretī». Neļaut tuvoties, vēcinot ar rokām.
PiemēriGaiņāties pretī.
- Gaiņāties pretī.
2.Noraidoši atbildēt, ar žestiem pastiprinot noraidījumu.
PiemēriJansons atkrita uz lāviņas un gaiņājās ar rokām, atvairīdams neglīto ķengāšanos par Elzu.
- Jansons atkrita uz lāviņas un gaiņājās ar rokām, atvairīdams neglīto ķengāšanos par Elzu.
- Māte.. tikai izskata pēc pielika glāzīti pie lūpām un pēc tam gaiņājās un apgalvoja, ka viņai jau esot par daudz «iesitis galvā».
3.Censties atvairīties (piemēram, no domām, jūtām, noguruma).
Avoti: 3. sējums