gainīt
gainīt -u, -i, -a, arī -īju, -ī, -ī, pag. -īju; trans.
1.Vēcinot (ar rokām vai ar kādu priekšmetu), dzīt prom (ko uzmācīgu, traucējošu). Gaiņāt (1).
PiemēriGainīt suņus.
1.1.pareti Panākt (ar vārdiem, žestiem), ka (kāds) attālinās. Dzīt prom, raidīt prom.
PiemēriMeistars daudz neklausās padomos manos, Reizēm pat prom mani gaina.
1.2.Dzīt prom (ko uzmācīgu, traucējošu, piemēram, vēcinot ar asti, kustinot galvu) — par dzīvniekiem.
PiemēriGovs ar asti gaina odus.
1.3.pareti Slaucīt, raust nost (piemēram, sviedrus, asaras).
PiemēriSviedru lāsi gainot, pārlaiž delnu pierei..
2.Vēcinot (ar rokām vai ar kādu priekšmetu), panākt, ka gaist (piemēram, dūmi, smaržas) Gaiņāt (2).
PiemēriGainīt papirosu dūmus.
2.1.Būt par cēloni tam, ka gaist (piemēram, migla, mākoņi).
PiemēriNu druva sen nopļauta jau, Vien vēji šalc, mākoņus gainot..
3.Censties atvairīt (piemēram, domas, jūtas, nogurumu). Gaiņāt (3).
PiemēriGainīt skumjas.
Avoti: 3. sējums