gailēt
gailēt parasti 3. pers., gail, arī gailē, pag. gailēja; intrans.
1.Izstarot sārtu gaismu (parasti par oglēm). Kvēlot.
PiemēriKrāsnī spoži gail ogles.
1.1.Sārti mirdzēt, spīdēt (par gaismu, gaismas avotu).
PiemēriIstabā bija ienācis savāds gaiss. Kā zaļgans sārtums gailēja ap sijām un pa kaktiem.
1.2.Mirdzēt, spīdēt, paužot kādu psihisku vai fizioloģisku stāvokli (parasti naidu, skumjas, sāpes) — par acīm, skatienu.
PiemēriBrūnās acis aizvien asi gailēja zem kuplajām uzacīm, it kā gaidītu jaunu uzbrukumu.
1.3.pārn. Izpausties (acīs, skatienā) — par psihisku vai fizioloģisku stāvokli (parasti par naidu, skumjām, sāpēm).
Piemēri..Andrejs runāja mierīgi, bet nenolaida acis no Gulbja. Tanīs gailēja dusmas.
Avoti: 3. sējums