Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
gailēt
gailēt parasti 3. pers., gail, arī gailē, pag. gailēja; intrans.
1.Izstarot sārtu gaismu (parasti par oglēm). Kvēlot.
PiemēriKrāsnī spoži gail ogles.
  • Krāsnī spoži gail ogles.
  • ..viens mūsu rūpals jau viss skaidri nodedzis. Apmēram stundas laikā viss stāvējis vienās liesmās, tad torņi sabrukusi, tagad tik vēl gailējot.
  • ..gailēja pīpes ogle viņiem zobos.
  • pārn. Viss rudens vienā liepā Kā milzu sārtā gail.
  • pārn. Lai dzīvība te gaile silti kā neizdziestošs kvēlojums!
  • pārn. Vai dzērvenes sniegā uz ciņa tur gail, Vai asins lāses, reiz lietas?
1.1.Sārti mirdzēt, spīdēt (par gaismu, gaismas avotu).
PiemēriIstabā bija ienācis savāds gaiss. Kā zaļgans sārtums gailēja ap sijām un pa kaktiem.
  • Istabā bija ienācis savāds gaiss. Kā zaļgans sārtums gailēja ap sijām un pa kaktiem.
  • Pār vagām tumsa spuldzes gail..
  • Debesīs izkaisītas gailēja starainas zvaigznes..
1.2.Mirdzēt, spīdēt, paužot kādu psihisku vai fizioloģisku stāvokli (parasti naidu, skumjas, sāpes) – par acīm, skatienu.
PiemēriBrūnās acis aizvien asi gailēja zem kuplajām uzacīm, it kā gaidītu jaunu uzbrukumu.
  • Brūnās acis aizvien asi gailēja zem kuplajām uzacīm, it kā gaidītu jaunu uzbrukumu.
  • Zem sarauktajām uzacīm gailēja tumšas, cietas acis kā krama šķautnes.
  • Viņa acis salkumā gailēja,.. vēderā tik neganti smeldza, ka vilks neviļus iesmilkstējās..
1.3.pārn. Izpausties (acīs, skatienā) – par psihisku vai fizioloģisku stāvokli (parasti par naidu, skumjām, sāpēm).
Piemēri..Andrejs runāja mierīgi, bet nenolaida acis no Gulbja. Tanīs gailēja dusmas.
  • ..Andrejs runāja mierīgi, bet nenolaida acis no Gulbja. Tanīs gailēja dusmas.
  • Kaspars tikai redzēja Zandas tumšo skatienu. Tajā gailēja skumjas, pārmetums, un it kā lūgums tajās bija..
  • Seja bija kļuvusi šaurāka, acis ieslīdējušas dziļāk, un bezbēdīgā spožuma vietā tajās gailēja stingrs dzīves rūdījums.
Avoti: 3. sējums