gribēt
gribēt gribu, gribi, grib, pag. gribēju; trans.
1.Izjust vajadzību (pēc kā). Arī vēlēties, tiekties.
PiemēriGribēt ēst.
Stabili vārdu savienojumiDara, ko grib (arī kā patīk).
1.1.intrans.
Piemēri«..kad es pa savas meitas kāzām nevarēšu ēst, cik tik grib, ko tad man tā lieta ir vērta?»
Stabili vārdu savienojumiGribot negribot.
1.2.Iecerēt, arī gatavoties (ko darīt).
PiemēriLiene gribēja pacelties un no istabas bēgt laukā, bet kājas neklausīja, un viņa palika sēdam.
2.sar. Varēt, spēt.
PiemēriValodu uzsākdams, Andrejs pastāstīja, ka tikko gribējis pazīt - Mārtiņš nodedzis pavisam melns..
2.1.Būt kādā norisē, stāvoklī, būt ar noslieci uz kādu norisi, stāvokli.
PiemēriNegribēja un negribēja tā [krāsns] sildīt, kā vajadzēja.
Avoti: 3. sējums