Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
haltūra
haltūra -as, s.; niev.
1.Pavirši, nevīžīgi, neprasmīgi veikts darbs.
PiemēriLiku vietām atrakt [drenu tranšeju]. Kā tad, salikts, kā pagadās. Haltūra!
2.Darbs, ko veic, lai iegūtu blakus peļņu. Darbs, ko veic, lai viegli nopelnītu.
PiemēriIr tādi ļaudis. Piekrīt paveikt darbu vienā vietā... Bet tad saklausās, ka kaut kur rublis vieglāk nāk, un prom ir. Taisa tā saucamo haltūru.
Avoti: 3. sējums