ieslodzījums
ieslodzījums -a, v.; parasti vsk.
1.Rezultāts → ieslodzīt1.
2.jur. Ievietošana valsts varas apsargātā telpā, vietā (piemēram, cietumā, nometnē), atņemot brīvību. Rezultāts → ieslodzīt2.
PiemēriAtrasties ieslodzījumā.
- Atrasties ieslodzījumā.
- Septiņpadsmitgadīgajam jauneklim buržuāziskā tiesa piesprieda trīs gadus ieslodzījuma.
- Lēmuma noraksts par apcietināšanu tiek nosūtīts ieslodzījuma vietai.
- Par ieslodzījumu Artūram bija maza saprašana. Katrā ziņā tas bija kaut kas drausmīgs.
Avoti: 3. sējums