iespīdēties
iespīdēties parasti 3. pers., -spīdas, pag. -spīdē jās; refl.
1.Iesākt spīdēt (par gaismas avotu, gaismu). Īsu brīdi spīdēt.
PiemēriSaule bija norietējusi, un tūdaļ [upes] otrā pusē virs koku galiem iespīdējās mēness..
- Saule bija norietējusi, un tūdaļ [upes] otrā pusē virs koku galiem iespīdējās mēness..
- Tad logā bāla uguns iespīdas..
- pārn. Pēc šī lietus likās, ka zāli pļavās un ganībās kāds ar roku pastiepis uz augšu... vietvietām jau iespīdējās pa spilgtam gundegas ziedam un pamirdzēja sarkana lauku magone.
1.1.Iesākt spīdēt, atstarojot gaismu. Īsu brīdi spīdēt, atstarojot gaismu.
PiemēriStikli saulē iespīdējās.
- Stikli saulē iespīdējās.
1.2.Iesākt spīdēt (par acīm). Īsu brīdi spīdēt.
PiemēriMāriņai acis iespīdējās kā žagatai, viņa paķēra zuteni un iesaukdamās: «Vei, Jāni, tas tavs maks!» iegrūda vīram to kabatā.
- Māriņai acis iespīdējās kā žagatai, viņa paķēra zuteni un iesaukdamās: «Vei, Jāni, tas tavs maks!» iegrūda vīram to kabatā.
- Sarmītes acis iespīdējās.
Avoti: 3. sējums