izbrukt2
izbrukt -bruku, -brūc, -brūk, pag. -bruku; intrans.
1.Straujā gaitā (parasti ar troksni) izvirzīties (no kurienes, kur u. tml.).
Piemēri..mašīnas apstājās. No tām izbruka balta vāciešu virkne un izklīda pa lauku.
1.1.Straujā gaitā (parasti ar troksni) izvirzīties cauri (kam), caur (ko).
PiemēriPūlis izbrūk cauri vārtiem.
2.mil. Uzbrukt (piemēram no nocietinājuma).
Avoti: 3. sējums