izbrukt2
izbrukt -bruku, -brūc, -brūk, pag. -bruku; intrans.
1.Straujā gaitā (parasti ar troksni) izvirzīties (no kurienes, kur u. tml.).
Piemēri..mašīnas apstājās. No tām izbruka balta vāciešu virkne un izklīda pa lauku.
- ..mašīnas apstājās. No tām izbruka balta vāciešu virkne un izklīda pa lauku.
- Pasažieri metās uz durvīm, iesprūda tajās, bļāva, vīstīja dūres un kā vaļā parautas slūžas izbruka laukā uz perona.
1.1.Straujā gaitā (parasti ar troksni) izvirzīties cauri (kam), caur (ko).
PiemēriPūlis izbrūk cauri vārtiem.
- Pūlis izbrūk cauri vārtiem.
2.mil. Uzbrukt (piemēram no nocietinājuma).
Avoti: 3. sējums