izbrīnīties
izbrīnīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.
Pārdzīvot izbrīnu.
PiemēriNogurums nozuda, un viņš gandrīz izbrīnījās, ka nejuta sāpot arī noberzto kāju.
- Nogurums nozuda, un viņš gandrīz izbrīnījās, ka nejuta sāpot arī noberzto kāju.
- Tēvocis izbrīnījies paraudzījās savā māsasdēlā: tam puisim bija kaut kas aiz ādas.
- Nebija jau daudz tādu lietu, ar kurām varētu pārsteigt Bieriņu un Mārupes puikas. Šoreiz viņi bija izbrīnījušies.
Avoti: 3. sējums