izcilība
izcilība -as, s.; parasti vsk.
1.Izcilas sekmes (mācību nobeigumā, galīgajā novērtējumā).
Piemēri..par agronomi aizgāja strādāt jauna meitene, kas ar izcilību bija beigusi tehnikumu.
2.Vispārināta īpašība → izcils2, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriIzcilie koki jāvērtē vienīgi pēc to izcilības attiecīgajā audzē.
Avoti: 3. sējums