izdabīgs
izdabīgs -ais; s. -a, -ā
izdabīgi apst.; pareti
1.Tāds, kas izdabā (1). Iztapīgs, pieglaimīgs.
PiemēriPasažieris ar interesi, bet mazcienīgi noskatījās izdabīgajā kārtības sargā..
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriBite sarosījās; par to glāzi groka taču kaut kā jāpakalpo. «Pagaidiet, Brīviņu kungs,» viņš steigdamies pateica izdabīgi.
Avoti: 3. sējums