izkārties
izkārties -karos, -karies, -karas, pag. -kāros; refl.
1.Izliekties tālu ārā (no kurienes) — par cilvēku.
Piemēri..viņa uzmanību pievērsa kāda jauna, glīta sieva, kura, pa logu izkārusies, izpurināja putekļiem kūpošu palagu.
1.1.Tikt izvirzītam tālu ārā (no kurienes) — parasti par galvu. Tikt izvirzītam ārā (no kurienes) tā, ka nokarājas (parasti par roku, kāju, mēli).
Piemēri..pa logu kopā ar cepeša smaržu izkaras galva baltā lakatiņā..
2.parasti 3. pers. Izvirzīties, izslīdēt ārā (no kā) un nokarāties (par priekšmetu, tā daļu).
Piemēri..istabas logs bija vaļā, marles aizkars, izkāries ārā, vējā viegli plīvoja.
Avoti: 3. sējums