izkaukt
izkaukt -kaucu, -kauc, -kauc, pag. -kaucu; trans.
1.parasti 3. pers. Kaucot radīt (skaņas) – piemēram, par suni, vilku.
PiemēriKāds suns.. noostīja vēl riedams pēdas līdz dārzam, tad izkauca garu kaucienu un aizskrēja.
- Kāds suns.. noostīja vēl riedams pēdas līdz dārzam, tad izkauca garu kaucienu un aizskrēja.
2.Izkliegt kaucošā balsī.
Piemēri«Bende!» To viņš [cietumnieks] izkauca tik nejauki un skaļi, ka sargi atkal saskrēja pie durvīm.
- «Bende!» To viņš [cietumnieks] izkauca tik nejauki un skaļi, ka sargi atkal saskrēja pie durvīm.
3.sar. Izlūgties1, izkaulēt2, dažkārt arī raudot.
PiemēriIzkauca no pagasta vecākā mēneša algu uz priekšu.
- Izkauca no pagasta vecākā mēneša algu uz priekšu.
- Viņš bij izkaucis pusstopu degvīna.
- Tas ir malds - kaut ko izkaukt no dzīves par puscenu..
Avoti: 3. sējums