izkurtēt
izkurtēt parasti 3. pers., -kurtē, pag. -kurtēja; intrans.; parasti divd. formā: izkurtējis
1.Kļūt viscaur sausam, šķiedrainam, arī ar tukšu vidu (pāraugot).
PiemēriIzkurtējuši rutki.
1.1.pārn. Pagrimt (morāli). Pazaudēt morālo vērtību.
PiemēriViltīgā un izmanīgā dāma ir iekšēji izkurtējis un mūsu dzīves principiem naidīgs cilvēks.
Avoti: 3. sējums