izkurtēt
izkurtēt parasti 3. pers., -kurtē, pag. -kurtēja; intrans.; parasti divd. formā: izkurtējis
1.Kļūt viscaur sausam, šķiedrainam, arī ar tukšu vidu (pāraugot).
PiemēriIzkurtējuši rutki.
- Izkurtējuši rutki.
- ..uz tā nolikta stikla vāze ar.. ķiršiem un apelsīniem,.. gan mazliet izkurtējušiem.
- ..tirgū varēja redzēt tikai lielus, dzeltenus un izkurtējušus gurķus..
1.1.pārn. Pagrimt (morāli). Pazaudēt morālo vērtību.
PiemēriViltīgā un izmanīgā dāma ir iekšēji izkurtējis un mūsu dzīves principiem naidīgs cilvēks.
- Viltīgā un izmanīgā dāma ir iekšēji izkurtējis un mūsu dzīves principiem naidīgs cilvēks.
2.Izčākstēt1.
PiemēriBērni.. neslidinājas pa dīķa spožo ledu, kurš gar malām bija izkurtējis..
- Bērni.. neslidinājas pa dīķa spožo ledu, kurš gar malām bija izkurtējis..
- Mudra.. pameta skatu pa logu pagalmā, kur melnēja izkurtējušais sniegs..
- ..kupenas sētsvidū sadila un izkurtēja - kad es tajās iebridu, kājas gāja cauri sniega biezumam līdz pat zemei..
- pārn. Un grabažu kalns auga augumā, čagans, raibs, izkurtējis.
Avoti: 3. sējums