izmācīt
izmācīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Mācot pilnīgi sagatavot (piemēram, kādam uzdevumam, arodam).
PiemēriIzmācīt dēlu kalēja amatā.
1.1.Iemācīt (ko darīt).
PiemēriIzmācīt meitu adīt.
1.2.Apmācīt.
PiemēriPēc divi mēnešiem izmācīti, izdresēti mēs [jauniesauktie] kopā ar citiem jau maršējām caur Rīgu - uz pozīcijām.
1.3.Panākt, ka (dzīvniekam) rodas noteiktas iemaņas.
Piemēri«Lūk, suns, kuru nevar izmācīt ne ar labu, ne ļaunu. Pasvied viņam maizes garozu, viņš to apēd un klūp kājā.»
2.sar. Panākt, ka pilnīgi iegūst vēlamās īpašības vai maina izturēšanos.
Piemēri«Kā Kārlis māti izmācījis!» domā vēl Uga, steigdams pa ielu. «Kad senāk Kārlis plinti [šauteni] vien pacilāja, māte gaiņāja ar rokām: liec nost ieroci, liec nost... Un nu plinte stāv dienu mūžu istabas kaktā, un Kārlis ar to nāk un iet.»
2.1.Būt par cēloni tam, ka pilnīgi iegūst vēlamās īpašības vai maina izturēšanos.
PiemēriTās ir tikai vecāku iedomas, ka viņu bērns ir saudzējams un nevarīgs. Dzīve izmāca ātrāk nekā visas skolas un grāmatas.
Avoti: 3. sējums