izmanība
izmanība -as, s.; parasti vsk.
Vispārināta īpašība → izmanīgs, šīs īpašības konkrēta izpausme.
PiemēriIzglābis dēlu ar personīgu atjautību, Ziemcietis kā saimnieks ir tai pārliecībā, ka visu izšķir individuālā izmanība.
- Izglābis dēlu ar personīgu atjautību, Ziemcietis kā saimnieks ir tai pārliecībā, ka visu izšķir individuālā izmanība.
- Tautas dziesmās tēlotajai gudrībai ir trīs jo spilgti veidi. Pirmā veida gudrība izpaužas apķērībā, atjautībā, attapībā, veiklībā un izmanībā, kas bieži vien pāriet viltībā (lapsas piemērs pasakās).
- Kas pazīst vēršu kupča možo, kustīgo dzīvi, tas tik zin, cik daudz tā prasa izmanības, izveicības, lunkanības, jā, pat viltības tiklab tirgos, kā uz Rīgas ceļa un it īpaši pašā Rīgā.
Avoti: 3. sējums