izmanīties
izmanīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.
1.Paslepus (parasti, nogaidot izdevīgu brīdi) iziet (no kurienes, kur u. tml.). Izlavīties.
PiemēriLielais Andrs tūliņ uzminēja, ko tas nozīmē.. No zābakiem šoruden atkal nekā... Asaras saskrēja acīs, viņš klusiņām izmanījās laukā, lai kāds nepamana.
2.sar. Attapīgi, veikli rīkojoties, pagūt vai spēt (ko izdarīt).
PiemēriVienu ziemu viņš pat izmanījās nostaigāt bez mēteļa - tā gadījās, ka tieši ziemas sākumā viņam to nozaga un jauns nebija pa kabatai.
2.1.Veikli izvairīties.
PiemēriVienā republikas daļā [veicot lauku darbus] vajadzēja kauties ar pārlieku lielu sausumu, otrā - izmanīties no lietus.
Avoti: 3. sējums