izmānīt
izmānīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Ar viltu, meliem iegūt.
PiemēriAizpērn [medībās] barons Bunduls.. netīšām bija saskrotējis Birnim ādas kažociņu un samaksājis viņam pieci rubļi par klusēšanu, pērn Kokainis ar niķiem bija izmānījis no barona Bunduļa tāpat piecnieku, viņam rādīdams savās drēbēs kožu izēstus caurumus..
- Aizpērn [medībās] barons Bunduls.. netīšām bija saskrotējis Birnim ādas kažociņu un samaksājis viņam pieci rubļi par klusēšanu, pērn Kokainis ar niķiem bija izmānījis no barona Bunduļa tāpat piecnieku, viņam rādīdams savās drēbēs kožu izēstus caurumus..
- ..viņi klaiņoja pa ielām un uzmācās mazāko klašu zēniem. Sākumā izmānīja.. viņiem, vēlāk ar varu atņēma mātes līdzdotās desmit kapeikas.
2.Ar mānīšanu, viltu panākt, ka izvirzās (no kurienes, kur u. tml.). Izvilināt (1).
PiemēriMirdza nožēloja, ka izmānījusi Ēriku ārā. Tad jau labāk būtu ievedusi savā istabā.
- Mirdza nožēloja, ka izmānījusi Ēriku ārā. Tad jau labāk būtu ievedusi savā istabā.
- pārn. «Ķeizars izdevis manifestu! Sola visādas brīvības strādniekiem un zemniekiem!».. «Ar revolucionāriem grib izrēķināties tāpat kā agrāk, bet nu viņus ar viltu lūko izmānīt atklātībā.»
3.novec. Piemānīt.
PiemēriVai, dieviņi, ko darīšu, Mātei pūra atslēdziņa. Zinu gudru padomiņu, Kā māmiņu izmānīt.
- Vai, dieviņi, ko darīšu, Mātei pūra atslēdziņa. Zinu gudru padomiņu, Kā māmiņu izmānīt.
Avoti: 3. sējums