izrunāt
izrunāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Izveidot (valodas skaņu, vārdu u. tml.) skanējumu ar runas orgāniem.
PiemēriIzrunāt vārdu pa zilbēm.
2.Izteikt, izsacīt (piemēram, domas, jūtas).
PiemēriKāds neizturams klusums [bērēs]. Bet ir tiesa - Kas palicis, vairs izrunājams nav.
3.Izteikt, izsacīt (daudz vai visu). Pārrunāt (daudz vai visu).
PiemēriIzdzerts jau kurais «mēriņš»,.. izrunāta jau kurā galda runa par godu Kļavai.
4.Plaši izpaust (parasti ko nepamatotu, nepatiesu).
PiemēriPar viņu melsa, ka viņš mākot arī labot pulksteņus.., tikai slēpjot, taču tas nu bija izrunāts, tādus darbus viņš nemācēja..
5.novec. Vienoties (par ko), sarunāt.
PiemēriStrautiņš, agri uzcēlies ne visai labā garastāvoklī, padarījis nepieciešamos darbus un tad izrunājis saimniekam atstāt sava vietā Ludi, tūliņ pēc brokastīm devās uz pagastmāju.
Stabili vārdu savienojumiIzrunāt no galvas (arī no prāta).
Avoti: 3. sējums