izspurt
izspurt -spurstu, -spursti, -spurst, pag. -spuru, arī -spuru; intrans.; parasti divd. formā: izspūris, izspūris
1.Būt ar spurainu, saboztu apspalvojumu, apmatojumu (par dzīvniekiem).
PiemēriStrazdi, sabozušies un izspūruši, ka ne galvas, ne astes neredzēja, tupēja nosarmojuši..
1.1.Būt ar nesasukātiem matiem (par cilvēku).
PiemēriIzspūris jauneklis.
2.parasti 3. pers. Būt nesasukātiem, nesakoptiem (par matiem). Būt spurainam, saboztam (par apspalvojumu, apmatojumu).
PiemēriSirmie, retie mati pēkšņi izspūra uz visām pusēm.
Avoti: 3. sējums