izspurt
izspurt -spurstu, -spursti, -spurst, pag. -spuru, arī -spuru; intrans.; parasti divd. formā: izspūris, izspūris
1.Būt ar spurainu, saboztu apspalvojumu, apmatojumu (par dzīvniekiem).
PiemēriStrazdi, sabozušies un izspūruši, ka ne galvas, ne astes neredzēja, tupēja nosarmojuši..
- Strazdi, sabozušies un izspūruši, ka ne galvas, ne astes neredzēja, tupēja nosarmojuši..
- Apstādījumu krūmos vidžināja izspūruši zvirbuļi.
- Izspūris suns pieskrej pie akas..
1.1.Būt ar nesasukātiem matiem (par cilvēku).
PiemēriIzspūris jauneklis.
- Izspūris jauneklis.
- ..Graibska sieva noskrēja pa vīteņu [vītņu] kāpnēm sarkana un izspūrusi, norautu galvas lakatiņu un pārplēstu jakas piedurkni..
- «Kāds tu izskaties! Apsvilis, izspūris!»
2.parasti 3. pers. Būt nesasukātiem, nesakoptiem (par matiem). Būt spurainam, saboztam (par apspalvojumu, apmatojumu).
PiemēriSirmie, retie mati pēkšņi izspūra uz visām pusēm.
- Sirmie, retie mati pēkšņi izspūra uz visām pusēm.
- Anna izskrēja.., izspūrušos matus zem lakatiņa atpakaļ bāzdama.
- Direktors vēroja sportisko puisi, kuram bija Egles domīgā seja, bet izspūrušais matu ezītis pašam savs.
Avoti: 3. sējums