iztecēt1
iztecēt parasti 3. pers., -tek, pag. -tecēja; intrans.
1.Iesākt tecēt, rasties (no kādas vietas) — par upi, straumi u. tml.
PiemēriStrauts iztek no kalna pakājes.
2.Tekot izplūst (no kurienes, kur u. tml.) — par šķidrumu.
PiemēriDivas vertikālas vannas - koagulatori - atgādina gāzes krāsnis. Tajās ieplūst pēc izskata gandrīz tīrs ūdens, bet iztek duļķains šķidrums.
2.1.Tekot izplūst cauri (kam), caur (ko).
PiemēriŪdens iztek caur sietu.
2.2.Tekot šķidrumam, iztukšoties (par trauku).
PiemēriSpainis iztecējis.
2.3.Izdalīt (daudz vai visas) strutas, šķidrumu (par augoni, ķermeņa daļu).
PiemēriAugonis pārtrūcis un iztecējis.
3.Izbirt1.
PiemēriTagad retumis smilšu pulksteņus vēl atrod virtuvēs, smiltis tiem iztek tik ilgā laikā, kamēr izvārās ola.
3.1.Birstot kam, iztukšoties (piemēram, par trauku).
PiemēriSmilšu pulkstenis tecēja un tecēja. Un, kad tas būs iztecējis, tad mēs apvilksim gumijas cimdus.. un dosimies tevi operēt.
4.pareti Iztīties, atrist (piemēram, par kamolu).
PiemēriMans kamols.. ātrāk iztecēja nekā tavs.
Stabili vārdu savienojumiIztecēt taukos.
Avoti: 3. sējums