iztrūkties
iztrūkties -trūkstos, -trūksties, -trūkstas, pag. -trūkos; refl.
1.Pēkšņi tikt iztraucētam un sabiedētam. Arī izbīties.
PiemēriKaut kas iekrita viņu guļas vietā. Viņi iztrūkās, bet tas bija tikai vēl pazaļš, ciets un sveķains čiekurs.
- Kaut kas iekrita viņu guļas vietā. Viņi iztrūkās, bet tas bija tikai vēl pazaļš, ciets un sveķains čiekurs.
- Zēns dzied; te tam ausīs iespiežas spēji Skaļš kliedziens, it kā kad palīgā sauc. Gans iztrūcies ātri kājās trauc.
- ..šunelis.. iztrūcies ierūcās..
2.Pēkšņi tiekot iztraucētam, sabiedētam, strauji piecelties. Uztrūkties.
PiemēriNo sprādziena trokšņa kurpniekmeistars Pīpiņš iztrūkās no gultas..
- No sprādziena trokšņa kurpniekmeistars Pīpiņš iztrūkās no gultas..
2.1.Pēkšņi tiekot iztraucētam, izbiedētam, strauji pārtraukt.
PiemēriBirzī iebrikšķējās kāds sauss zars, un Mirdza iztrūkās no laimīgajām domām.
- Birzī iebrikšķējās kāds sauss zars, un Mirdza iztrūkās no laimīgajām domām.
Avoti: 3. sējums