iztrūkties
iztrūkties -trūkstos, -trūksties, -trūkstas, pag. -trūkos; refl.
1.Pēkšņi tikt iztraucētam un sabiedētam. Arī izbīties.
PiemēriKaut kas iekrita viņu guļas vietā. Viņi iztrūkās, bet tas bija tikai vēl pazaļš, ciets un sveķains čiekurs.
2.Pēkšņi tiekot iztraucētam, sabiedētam, strauji piecelties. Uztrūkties.
PiemēriNo sprādziena trokšņa kurpniekmeistars Pīpiņš iztrūkās no gultas..
2.1.Pēkšņi tiekot iztraucētam, izbiedētam, strauji pārtraukt.
PiemēriBirzī iebrikšķējās kāds sauss zars, un Mirdza iztrūkās no laimīgajām domām.
Avoti: 3. sējums