iztvīkt
iztvīkt -tvīkstu, -tvīksti, -tvīkst, pag. -tvīku; intrans.
1.Ilgāku laiku būt bez pietiekoša mitruma daudzuma (par zemi, augiem, to daļām).
Piemēri..pēc.. pērkona lielceļš vairs neputēja, taču peļķu arī nebija, jo iztvīkusi zeme jau uzsūkusi visu valgumu..
1.1.Karstumā, tveicē izslāpt, pārkarst (par cilvēkiem vai dzīvniekiem, to ķermeņa daļām).
PiemēriNolaidāmies ap avotiņu un iztvīkušas gribējām nodzerties.
1.2.pārn. Stipri vēlēties (ko), tiekties (pēc kā).
PiemēriPilsoņu karš tuvojās beigām. Darbā atgriezās pēc miera iztvīkušie cilvēki.
Avoti: 3. sējums