iztvīkt
iztvīkt -tvīkstu, -tvīksti, -tvīkst, pag. -tvīku; intrans.
1.Ilgāku laiku būt bez pietiekoša mitruma daudzuma (par zemi, augiem, to daļām).
Piemēri..pēc.. pērkona lielceļš vairs neputēja, taču peļķu arī nebija, jo iztvīkusi zeme jau uzsūkusi visu valgumu..
- ..pēc.. pērkona lielceļš vairs neputēja, taču peļķu arī nebija, jo iztvīkusi zeme jau uzsūkusi visu valgumu..
- ..plauksta aplipa ar smalkiem sūnu putekļiem, kas smaržoja kā.. saulē iztvīcis sils.
- Kur bulvārī no iztvīkušas liepas Vien sprīdi garas ēnu strēles stiepjas, Es pēkšņi svaiga siena smaržu jūtu.
1.1.Karstumā, tveicē izslāpt, pārkarst (par cilvēkiem vai dzīvniekiem, to ķermeņa daļām).
PiemēriNolaidāmies ap avotiņu un iztvīkušas gribējām nodzerties.
- Nolaidāmies ap avotiņu un iztvīkušas gribējām nodzerties.
- ..ļaudis, karstajā jūlija saulē iztvīkusi, sasēdās uz sola dzīvojamās mājas ēnā..
- Ūdens no aukstā kubula, lai gan pirts siltumā jau mazliet aprimis, plūda pāri sakarsušajai, iztvīkušajai ādai..
1.2.pārn. Stipri vēlēties (ko), tiekties (pēc kā).
PiemēriPilsoņu karš tuvojās beigām. Darbā atgriezās pēc miera iztvīkušie cilvēki.
- Pilsoņu karš tuvojās beigām. Darbā atgriezās pēc miera iztvīkušie cilvēki.
- Izslāpis pēc bērzu zaļuma, Iztvīcis pēc ievu ziediem baltiem..
Avoti: 3. sējums