Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
karakalps
karakalps -a, v.; vēst.
Viduslaikos — bruņinieka pavadonis. Vēlāk — algots kareivis. Kara kalps.
PiemēriStrazdkalnes pusē viņi [poļu karavīri] nodzīvoja visu vasaru, līdz viņus patrieca zviedru karakalpi.
Avoti: 4. sējums