kaunīgs
kaunīgs -ais; s. -a, -ā
kaunīgi apst.
1.Tāds, kas izjūt nepatiku, neērtumu. Tāds, kas izjūt kautrību. Arī kautrīgs.
PiemēriUldis: Bet pag tik vien, tu kaunīgā. Ne acu nevar rādīt, es tev gan atsegšu ne acis vien..
- Uldis: Bet pag tik vien, tu kaunīgā. Ne acu nevar rādīt, es tev gan atsegšu ne acis vien..
- Viņa ir labs un glīts meitēns, tikai pārāk kaunīga. Tā arī šoreiz: tikko es pa durvīm iekšā, viņa aiz krāsns uz mūrīša.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriKaunīgs smaids.
- Kaunīgs smaids.
- Kaunīgi nodurtas acis.
- Viņš sasveicinājās ar Kristīni nedroši un kaunīgi, bet saņēmās drīzi, kad ar viņu bija atstāts viens pats.
- Pa dejas starpbrīžiem, kad iznēsāja amora pastu, viņš kāri skatījās, vai nepienesīs kādu vēstuli, jo kaunīgi bija piespraudis arī sev numuru.
- «Tātad tu man neesi nekā devis?» Ēvalds atkārtoja jautājumu. «Nē,» tēvs kaunīgi atzinās.
1.2.Nedrošs, tramīgs, arī tāds, kas izjūt savu pārkāpumu (par dzīvniekiem).
PiemēriVarbūt.. kāda stirna nākusi paganīties? Viņas te bieži nāk, tādas slaidas, kaunīgas un klusas.
- Varbūt.. kāda stirna nākusi paganīties? Viņas te bieži nāk, tādas slaidas, kaunīgas un klusas.
- No pavārtes izlīda suns. Asti iežmiedzis, ne ņurdējis, ne rējis, brītiņu padomājis, tas kaunīgi ielīda atpakaļ.
Avoti: 4. sējums