kaunīgs
kaunīgs -ais; s. -a, -ā
kaunīgi apst.
1.Tāds, kas izjūt nepatiku, neērtumu. Tāds, kas izjūt kautrību. Arī kautrīgs.
PiemēriUldis: Bet pag tik vien, tu kaunīgā. Ne acu nevar rādīt, es tev gan atsegšu ne acis vien..
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriKaunīgs smaids.
1.2.Nedrošs, tramīgs, arī tāds, kas izjūt savu pārkāpumu (par dzīvniekiem).
PiemēriVarbūt.. kāda stirna nākusi paganīties? Viņas te bieži nāk, tādas slaidas, kaunīgas un klusas.
Avoti: 4. sējums