kavēšana
kavēšana -as, s.; parasti vsk.
1.Darbība → kavēt.
2.biol. Aktīvs bioloģisks process, kas samazina, pārtrauc vai novērš šūnu vai orgānu uzbudinājumu organisma regulatorisko procesu ietekme.
PiemēriNervu sistēmas darbība izpaužas uzbudinājuma un kavēšanas procesos, kas cits citu nomaina.
- Nervu sistēmas darbība izpaužas uzbudinājuma un kavēšanas procesos, kas cits citu nomaina.
Stabili vārdu savienojumiCentrālā kavēšana. Periferā kavēšana.
- Centrālā kavēšana — Kavēšana, kas izveidojas smadzeņu šūnās un centros.
- Periferā kavēšana — Kavēšana, ko kādā orgānā izraisa atbilstošā nerva uzbudinājums.
Avoti: 4. sējums