klanīt
klanīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Vairākkārt kustināt, virzīt uz priekšu un atpakaļ, uz leju un augšu (parasti galvu, ķermeņa augšdaļu).
PiemēriZemgalis arī raudzījās uz melno filmu, bet, neko nesaprazdams, tikai piekrītoši klanīja galvu.
- Zemgalis arī raudzījās uz melno filmu, bet, neko nesaprazdams, tikai piekrītoši klanīja galvu.
- Vecīgo vīru [vagonā] jau sāka mākt snaudiens, viņš ritmiski klana galvu.
- Pagalmā klanīja kaklu skaists, tumši brūns zirgs..
- pārn. Bet turpat pāri pelēkajiem žogiem.. smagās galvas klana dālijas.
- pārn. «Māt, panes mani, panes mani! Es nespēju vairs tālāk iet!» Bet māti pašu nespēks klana, Un baltie mati vējā zied...
1.1.pārn. Locīt, šūpot (piemēram, augus, to daļas) – par vēju.
Piemēri..starp saveltajiem baļķiem vējš klana treknas gušņas [usnes].
- ..starp saveltajiem baļķiem vējš klana treknas gušņas [usnes].
Avoti: 4. sējums