klibot
klibot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Neveikt ar kāju vai kājām normālas iešanas, skriešanas kustības (piemēram, traumas dēļ).
PiemēriStipri klibot.
- Stipri klibot.
- Meičas gāja pa priekšu, un soļus piecus aiz viņām kliboja Raits, uzmanīgi likdams uz zemi slimās kājas pēdu..
- ..tas, ka viņš mazliet klibo, redzams katram, lai kā Juris pūlas soļot stalti. Arī ar slidām skriet viņam vairs neveicas.
- ..Rijniekam zirgs kliboja un pie tam vēl ar priekškāju..
1.1.pārn. Būt ar trūkumiem (piemēram, par kādu parādību, pasākumu).
PiemēriUzņēmumā bija sākusi klibot darba disciplīna..
- Uzņēmumā bija sākusi klibot darba disciplīna..
- Stāstījums samocīts. Nav tēlainības, klibo valodas loģika.
Avoti: 4. sējums