klibs
klibs -ais; s. -a, -ā
klibi apst.
1.Tāds, kas klibo.
Piemēri..tuvojās kliba meitenīte. Ar labo roku atspiezdamās uz spieķīša, viņa kreisajā nesa zaļu krūzi.
- ..tuvojās kliba meitenīte. Ar labo roku atspiezdamās uz spieķīša, viņa kreisajā nesa zaļu krūzi.
- ..[no pozīcijām] nāk salīkuši, cits citu balstīdami, klibi, pārguruši vīri.
- Kājas zirgam ir galīgi sabeigtas. Sevišķi uz slapjdraņķi Miķelis kļūst galīgi stīvs un klibs.
1.1.Tāds, ar kuru klibo (par kāju).
Piemēri«..man jau, tu zini, kliba kāja, nevar nekur paskriet.»
- «..man jau, tu zini, kliba kāja, nevar nekur paskriet.»
- ..no krūmiem kāds izšāva un trāpīja viņam kājā tik nelaimīgi, ka dzīsla bija pušu un kāja palika kliba uz visu mūžu.
1.2.pārn. Tāds, kam kājas ir dažāda garuma, tāds, kam kādas kājas trūkst (parasti par galdu, gultu, krēslu).
Piemēri..gultiņa ir ļoti veca un kliba, jo viņai ir tikai trīs kājas..
- ..gultiņa ir ļoti veca un kliba, jo viņai ir tikai trīs kājas..
- ..[vezumā] kliba gulta, pāris ķebļu un saiņi ar drēbēm.
Avoti: 4. sējums