klunkurēt
klunkurēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.; sar.
1.Klunkurot.
PiemēriSargs, satuntuļojies garā kažokā, kura stūri velkas pa zemi, steidzīgi klunkurē šurp no pagalma attālākā stūra.
- Sargs, satuntuļojies garā kažokā, kura stūri velkas pa zemi, steidzīgi klunkurē šurp no pagalma attālākā stūra.
- ..šoreiz tas nav cilvēks vispār, tas ir viņas cilvēks,.. kas tur klunkurē un melš visādas pliekanības.
- «Ar ieģipsēto kāju klunkurēju pa rūpnīcu kā nelaimes apsēsta.»
1.1.Lēni, ar grūtībām braukt.
Piemēri..ķēvīte, kā par postu, bija galīgi sasirgusi ar vīvelēm, tikko kājās turējās, bet nācās vien ar to pašu klunkurēt pie ārsta..
- ..ķēvīte, kā par postu, bija galīgi sasirgusi ar vīvelēm, tikko kājās turējās, bet nācās vien ar to pašu klunkurēt pie ārsta..
- Varbūt pats velna vectēvs ar akmeņu vezumu pa kalna kamiesi augšup klunkurē?
Avoti: 4. sējums