klunkurēt
klunkurēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.; sar.
1.Klunkurot.
PiemēriSargs, satuntuļojies garā kažokā, kura stūri velkas pa zemi, steidzīgi klunkurē šurp no pagalma attālākā stūra.
1.1.Lēni, ar grūtībām braukt.
Piemēri..ķēvīte, kā par postu, bija galīgi sasirgusi ar vīvelēm, tikko kājās turējās, bet nācās vien ar to pašu klunkurēt pie ārsta..
Avoti: 4. sējums