klēpis
klēpis -pja, v.
1.Ieloks, kuru veido augšstilbi un ķermeņa vidusdaļa (cilvēkam sēdus stāvoklī).
PiemēriIecelt bērnu klēpī.
Stabili vārdu savienojumi
1.1.Ieloks (kā nešanai), kuru veido, piemēram, uz augšu pacelts priekšauts un ķermeņa vidusdaļa.
PiemēriPatlaban ienāca Oļiņiete, siera gabaliņu kozdama un nesdama citus klēpī.
1.2.lok.: klēpī, apst. nozīmē Uz rokas, arī rokās (turēt, nest kādu).
PiemēriPuisēnu, mazāko, paņēmis klēpī, meiteni pie rokas, tēvs iegāja saimniekistabiņā.
1.3.Sievietes ķermeņa daļa, kurā veidojas auglis.
PiemēriViņas sīkais stāvs bija sarucis vēl mazāks. Ar visu to, ka savā klēpī nesa bērnu, viņa pati atgādināja bērnu, slimu bāreni, kam vajadzīgs atbalsts, draudzīgs vārds un silts solījums nepamest vienu.
1.4.pārn. Dzīle, dzelme.
Piemēri..neskarts zelts, varš, cinks un sudrabs gulēja zemes klēpī, dziļi rūga naftas ezeri..
1.5.pārn. Apstākļi, vide (parasti ģimenē).
Piemēri..[studentu] trijotne nesa sev līdzi jau ģimenes klēpī uzsūkto naidu pret vācu, poļu un krievu muižniekiem.
2.Priekšmetu, masas daudzums, ko var apņemt, nest ar abām rokām (parasti, piespiežot viduklim). Siena, salmu u. tml. daudzums, ko saņem ar darbarīku, parasti dakšām.
PiemēriMalkas klēpis.
2.1.pārn. Liels (dūmu, dzirksteļu u. tml.) mutulis.
Piemēri..dūmu klēpji bāli pacēlās Un līdz pat tuvam mežam aizstiepās.
Avoti: 4. sējums