kratītājs
kratītājs -a, v.
kratītāja -as, s.
1.Darītājs → kratīt.
2.v. Kratīklis.
PiemēriNo drupinātajā rūda nokļūst uz kratītāja - liela, dreboša sieta, kas atsijā prāvākos rūdas gabalus, lai tos nogādātu atpakaļ drupinātajā.
4.Cilvēks, kas ar likumu noteiktā kārtībā pārmeklē (piemēram, personu, vietu, priekšmetus), lai atrastu tādus noslēptus pierādījumus, kuriem ir nozīme krimināllietā.
PiemēriKratītāji izvandīja uz grīdas visas drēbes, veļu, Jāņa Līduma grāmatas, bet nekā aizliegta neatrada.
Avoti: 4. sējums